BARIKĀDĒM – 30!

Download PDF

Ugunskuri, bailes, dziesmas, vienotība, barikādes… Šie vārdi simbolizē nu jau 30 gadu veco vēsturi, kad Latvijas iedzīvotājiem kārtējo reizi nācās noturēt un aizsargāt savu un savas valsts brīvību un neatkarību. Tikai nesen tika atjaunota sen gaidītā neatkarība, un iedzīvotāji nebija gatavi no tās atteikties. Par Barikāžu laiku dēvē laika posmu no 13. līdz 27. janvārim 1991. gadā. Barikādes bija nevardarbīgas pretošanās izpausme. Tauta bija gatava aizsargāties bez ieročiem.

Kad valsti pāršalca ziņas, ka Lietuvā ir noticis padomju militāristu uzbrukums, kurā tika nogalināti 13 cilvēki un ievainoti ap 140, bija skaidrs, ka Padomju Savienība tik vienkārši negrasās atdot mums brīvību. Agri no rīta tika saņemts LTF (Latvijas Tautas frontes) vadītāju Daiņa Īvāna un Romualda Ražuka aicinājums iedzīvotājus pulcēties Doma laukumā, lai kopā aizsargātu stratēģiski nozīmīgākos objektus, kā Augstāko Padomi, Ministru Padomi, Radio, Rīgas tiltus, TV centru Zaķusalā u.c. Šajā laikā vismaz pusmiljons Latvijas iedzīvotāju devās aizsargāt šos objektus. Barikāžu laikā notika periodiski PSRS uzbrukumi Latvijas varas iestādēm. Iedzīvotāju izveidotās barikādes izjauca mēģinājumus gāzt likumīgo varu Latvijas Republikā. Barikādes veidoja no smagās lauksaimniecības, mežizstrādes tehnikas, kokmateriāliem, dažādiem celtniecības materiāliem u.c.

Arī no mūsu novada vairāki desmiti iedzīvotāju devās uz Rīgu. Lielākā daļa sargāja TV centru Zaķusalā, kas bija viens no mierīgākajiem punktiem. Katrs ar savu stāstu, savu pieredzi. Imants Jukumsons savos atmiņu stāstos vēsta: “Pie TV ēkas bija daudz ļaužu un tehnikas. No Kurzemes puses pieeju sargāja lieljaudas traktori ar pieckorpusu arkliem. Vīri sildījās pie ugunskuriem. Pajautāju: “Cik ilgi jūs vēl domājat šeit sargāt?”. Viņi pārliecinoši atbildēja: “Tik , cik vien vajadzēs!”. Pēc vakariņām mūs apciemoja jauniešu grupa ar mūzikas instrumentiem. Viņi spēlēja, dziedāja, dejoja. Tas bija patīkams iepriecinājums pēc smaga darba. Atmiņā uzpeld tautas dziesmas rindas: “Liku bēdu zem akmeņa, pāri gāju dziedādama.” Nākošajā dienā pabeidzām aizsprostojuma būvi. Bija gandarījums un drošības sajūta. Raksturīgi, ka neviens no TV torņa sargiem neieminējās par grūtībām vai atlīdzības saņemšanu. Nebijām devušies peļņā, bet lai pasargātu brīvību, kas tikko iegūta, nokratot 50 gadus ilgo okupācijas jūgu. Neatkarību var izcīnīt tikai tauta, kas ir vienota mērķa sasniegšanā.”

Intas Strožas atmiņas:

Mājās nebija noturami arī mūsu bērni, kuri mācījās tehnikumos un pēc eksāmenu sesijas atbrauca brīvdienās. Viss šķita diezgan mierīgi līdz 20. janvāra vakaram, kad televīzijā uzzinājām par apšaudi pie Iekšlietu ministrijas. Sāka zvanīt jauniešu mātes, jo domāja, ka es zinu ko vairāk. Mierināju, teicu, ka viņiem jāapsargā tikai televīzija Zaķusalā. Bet.. kas varēja būt drošs, ka Zaķusala nepārvērtīsies par kaujas lauku, kā bija pie televīzijas, Viļņā. Vēlāk izrādījās, ka Dignājas jaunieši tobrīd gājuši uz Vecrīgu, kad izdzirdējuši šāvienus. Tilta apsargi viņus raidījuši atpakaļ uz savas sardzes posteni.”

Jura Ķerubiņa atmiņas:

Noorganizēt kaut ko tādu tiešām bija apbrīnas vērts. Katrai grupai bija konsultants, kurš paskaidroja, kā rīkoties tādā vai citādā situācijā, kur drīkst iet un kur nedrīkst, kur griezties, ja vajadzīga medicīniskā palīdzība. Tika ziņots arī par to, kas notiek citur Rīgā. Nebija zināms tikai tas, kas notiks tālāk. Virs mums bieži lidoja armijas helikopters un nevarēja zināt, vai mūs tikai novēro vai arī būs desants no gaisa. … Siltumu deva ne tikai ugunskuri un tēja, bet arī mūzika. Naktīs notika koncerti. Muzikanti spēlēja bez cimdiem un neticu, ka viņiem nesala rokas, bet viņi spēlēja. Vispār tā atmosfēra bija tāda, ka likās, ka visi cilvēki, kas šeit atradās, ir sen pazīstami. Te nebija tikai latvieši vien. Bija daudzi krievu tautības cilvēki. Bet ne jau tautība ir galvenais. Galvenais bija tas, kāpēc mēs esam šeit.”

20. janvārī mēs atceramies barikāžu notikumus un pieminam tos 8 cilvēkus, kuri gāja bojā. Barikāžu laikā Latvijas tauta vienojās viena mērķa labā. Nebija nozīmes, kāda ir tava tautība, dzimums, vecums. Visiem bija viens mērķis- nosargāt neatkarību! Ir vērts aizdomāties, vai mēs šobrīd spētu vienoties, lai aizstāvētu savu valsti.

Informāciju apkopoja:
Sēlijas prasmju muzeja vadītājas v.i. Eva Sēle un
Jēkabpils novada bibliotēkas

Powered by WordPress | Designed by: suv | Thanks to toyota suv, infiniti suv and lexus suv