Skaistuma meklējumos

Download PDF

Aizvadītā ceturtdiena Dignājas un Dunavas senioriem bija kā patīkama dāvana no Jēkabpils novada vadības, ar kuras iniciatīvu tika aicināti pagastu pensionāri apceļot savu novadu, ieklausīties un ieskatīties tā attīstībā, skaistumā un sakoptībā.

Pati dabas māte mums sūtīja brīnišķīgu laiku, ne par karstu, ne par vēsu. Katrs, kurš vēl kaut cik kustam varējām izrauties no rimtās un vienmuļās ikdienas, lai ar novada sarūpētu autobusu dotos uz četrām brīnišķīgām vietām, kur vietējo cilvēku roku darbs, izdoma un nesavtība ir paveikuši brīnumus.

Rīts sākās ar Zasas muzeja un parka apskati. Teikšu atklāti, pat man,- kam šķita, ka Zasu pazīstu un zinu kā savu “ķešu” (kabatu), pozitīvās izmaiņas lika sajūsmā elpai aizrauties un izdvest: “Jā, tās tik ir pārmaiņas!” Zasas parks beidzot ir atbrīvots no gadsimta ilgajiem brikšņiem, kas vēl nesen pavērās aiz Cukurkalniņa. Toreiz nevarēja pat iedomāties, ka aiz tā vēl ir tik milzīgi plaša senā muižas parka teritorija ar seniem augiem un kokiem, kas nu paveras visā savā cienībā.
Arī Zasas muzejs pavēra jaunas durvis uz skaisto. Pirmo reizi ielūkojāmies otrā stāva izstādēs un iekārtojumā. Kāda no Dignājas vecmāmiņām varēja lepni teikt: “Skat, tas tak mana mazbērna mākslasdarbs! Tas darināts mākslas skolas Zasas filiālē, trauku komplekts ar draiskiem delfīnu attēliem.”
Muzeja gide pārbaudīja mūsu zināšanas senajos sēļu senvārdos. Kaut gan daudzus gadus cenšos tos pierakstīt un krāt, nepavisam visus nezināju.
Atvadījāmies un mūsu ceļojums turpinājās uz Leimaņiem, lai tiktos ar NO (nevalstiskās organizācijas) “Akācija+” entuziastēm. Vareni … To gribas teikt un atkārtot vēl un vēl, jo to ko paveikušas 8 sievas labiekārtojot saviem spēkiem vecu un nolaistu māju biedrības vispusīgai darbībai, var vienīgi apbrīnot.
Septiņas rūķītes un rūķu vadone Inita Lāce ir visas pelnījušas “Sēlijas lepnuma” krūšu nozīmīti un visas svētku godalgas, ne tik vien kā otro vietu Zemgales NO vidū.
Stāstījums par Leimaņu vēsturi, ļāva ieskatīties reiz paša lielākā Jaunjelgavas apriņķa, Biržu pagasta, bagātajā pagātnē un salīdzināt ar šodienu. Žēl… Nav vairs Biržu pagasta. Nav vairs Leimaņos ne pienotavas, ne pasta, ne veikala, ne skolas… Bet, toties, ir varenas sievas, kas vāc pagātnes liecības, auž īstus mākslas darbus, cep garšīgu maizīti un priecē ne jau tikai leimaniešus vien. Lai viss viņām veicas arī turpmāk!
Ceļojam tālāk uz Kaldabruņas Pļavu muzeju, kur saimnieko Ieva un Ingrīda. Lai gan daudzi jau te bijām paviesojušies iepriekš, nevienu brīdi nejutāmies garlaikoti. Tik daudz kas jauns te radīts. Izveidota kamīna zālīte, kurā ekskursantiem atpūsties un relaksēties, skatoties pašu saimnieču veidotu filmu par Jāņu vainaga vīšanu no trejdeviņām zālītēm, par smilgu daudzveidību, par ārstniecības augiem, pļavās meklējamiem.
Kopā ar Ievu Jātnieci “aizceļojām” mistikas pasaulē. Mācījāmies, kā izklīdināt lietus mākoņus, kā pēc apmaldīšanās mežā tikt vaļā no, tā sauktā, Vadātāja, un citas interesantas lietas.
Baudījām karstu un veselīgu tēju, un atvadījāmies ar kopīgām dziesmām, kuras jaunā kultūras darbinieka Arņa ģitāras pavadījumā skanēja visai jauki. Paldies Kaldabruņas meitenēm par sirsnību un viesmīlību!
Turpinām ceļojumu pa meža ceļiem uz “Gulbju” viesu māju, kur mūs sagaida linu tērpā tērpusies pati sēliskākā saimniece Rita. Mūsu atmiņā šī saimniecība paliks kā visjaukākais paradīzes dārzs, kurā viss ir saskaņā ar sēļu garu – valodu, folkloru, ēdieniem, darba rīkiem, puķu dārziem, sētas izkārtojumu un mazliet arī buršanās prasmi.
“Aizceļojam” pārsimt gadu tālā senatnē, kad šīs mājas celtas, kad strādīgais Sējāna uzvārda ieguvējs visu te radījis lielā mīlestībā pret šo Dieva doto zemes stūrīti, kad paaudze uz paaudzi glabājusi senos darba rīkus, lai mēs šodien varētu izjust lepnumu par čaklajiem un viedajiem senčiem.
Paldies Ritai par dziesmu, ar kuru mēs sirsnīgi tikām pavadīti mājupceļā. Tā prot uzņemt ciemiņus tikai īsta folkloriste, kāda viņa arī ir.
Mūsu ceļš uz mājām vēl aicina pieturēt autobusu Tadenavas bibliotēkas sakoptajā teritorijā, kur ir vēl redzams viens īsts Dieva dārzs,- tas aicina apsēsties un baudīt… Baudīt saulrietu pie kafijas tases un pīrāgiem, ko ar Arņa gādību sarūpētu atvēlējuši novada vadītāji.
Arnis Čakstiņš, Dunavas un Dignājas kultūras darbinieks, ekskursijai piedeva pilnības garšu ar savām dziesmām. Arņa un mūsu dziedātās dziesmu melodijas kopā ar labsajūtu uzvijās augstu gaisā pāri Tadenavas zaļo mežu galiem.
Paldies visiem sponsoriem, labvēļiem, gidiem un šoferītim par jauko iespēju apceļot savu dzimto novadu. Kāda māmuļa izteica visu mūsu slēpto domu: “Kad un kur nākamgad atkal ceļosim?”
Inta Stroža, Dignājas dzimtu pētniecības muzeja “Laipa” vadītāja
Powered by WordPress | Designed by: suv | Thanks to toyota suv, infiniti suv and lexus suv